Ievz Blogs

Pati kā tāda. Mazliet lēnīga. Bet nu who cares?

Laimīgais 10. oktobris. Kristaps beidzot Latvijā. Tas jau nekas, ka bija, ja nemaldos 4 a.m., telefons zvana, viens jautrā balsī ieķērcās: “Esmu jau Latvijā”. Vismaz es tā dzirdēju. Pirmā reakcija – kurš te īsti ir saspiedies? Es vai viņš. Beigu beigās – none of us. Kārtējais ļaunais ikrīta/vakara jociņš spociņš. No rīta septiņos piecēlusies devos pa Valmieras foršo nostūri – Burkānciemu. Torīt bija nenormāli auksts. Un man bija smagas somas. Vienīgās domas – Kristaps un gulēt punkts. Laimīgā kārtā tikām līdz Rīgas lidostai (wwwwwoooooooouuuu), paverās durvis un tad.. Beidzot tas brīdis bij klāt. Jutos kā mazs puika Ziemassvētkos pie eglītes.. Ja būtu tumšs, iespējams, varētu izgaismot visu lidostu no mana acu mirdzuma, vismaz es tā domāju.

Līdzko tikām līdz mājai, tika taisīti kārtējie aliņi vaļā.. Diena pagāja nemanot līdz LNT ziņām. Kaut kāda runa par sunīšiem Valkas suņu patversmē. Viss labi un jauki līdz kārtējā “gaišā” doma ausa mūsu prāta plašumos. Vispār tā doma dzima jau pasenāk, respektīvi, tas par ko es runāju ir brauciens uz Igauniju. Nē, nu ja man piedāvā, kāpēc ne. Lai gan dažreiz man kauns sāka palikt no savām kapeikām, nemaz nerunājot par Kristapa finansiālo stāvokli..  Kā vienmēr, es sanācu pārāk dārga.

Sākām savu jauko ceļojumu svētdienas, 11. oktobra, rītā. Ir aptuveni pieci no rīta. Es mājās aizmirsu pasi, lai neteiktu neko vairāk. Domājām, tiksim uz pirmo vilcienu 5.23 un viss būs ok. Līdz atskan jautājums: “A tu manu pasi paņēmi?” Tad nu man atkal jānoliec galva, jāielien zemē vai arī jānovada visādas citādas izdarības tā, lai ja mani sit, būtu mazāk sāpīgi.. Up and away atpakaļ uz Kocēniem. Cik tizli. Tā nu paņēmuši visas iztrūkstošās lietas un saņēmāmies braukt uz Cēsīm ar pirmo autobusu. Skaisti. Tumšs rīts, viss kluss un divi ķipari mauc cauri visādiem šortkatiem tikai, lai paspētu uz tuvāko vilcienu līdz Valkai. Un mēs arī paspējām.

Kā vienmēr, es gandrīz sanācu pārāk dārga.

Vielcienā varēja skaisti izgulēties. Es tikai atceros, ka man kājas tirpa un pie vienas naglas es izplēsu pusi savu matu, kas man vēl kaut nedaudz turās pie paura. Uz to man bija diezgan viegli nospļauties. Man gribējās gulēt. Tā nu laimīgi nonācām Valgā. Izejot cauri stacijas ēkai likās, ka nekas jau nau nemaz mainījies, jo kā nu gadījies, kā nu ne, paejot kādus 200-300 metrus uz priekšu garām pabrauca policijas mašīna. Tā nu nodomājām, ka mūs atkal izseko jeb tur uz grauda. Paspruka arī joks, ka mums drīz sūtīs armiju pakaļ.  Pasmējušies par šo un to (mani), sākām doties centra meklējumos. Rajons vairs jau nau tik kruts, by the way. Diena ir skaista un saulaina. Vismaz tas priecē. ^^

However, ejot un ejot un neredzot neko citu kā mājas un anti-bomžu-pastkastītes (tā ir tāda ierīce, kas ir atrodama uz ielas, piestiprināta pie ~50cm gara stabiņa, izskatās pēc pastkastītes, ir aizslēdzama kā pastkastīte ar apaļiem diviem caurumiem sānos) lēnām viss sāka šķist apnicīgs un vienmuļš. Līdzko nonācām centrā, viss sāka mainīties uz labo pusi, ja nesakaita to, ka mums atkal pabrauca policija garām un man bija karsti un auksti, un kājas nedaudz sāpēja. Dienas kvests – atrast Swed bankas bankomātu. Veiksmīgi noorientējušies pēc nekādas kartes, atradām un nu varējām nodoties izklaidēm. Todien man bija ķēriens uz kakājošiem suņiem.Trīs redzēju. Iegriezāmies tuvējā megamārketā – Maximā iksiks. Bijām dienas ieguvēji – nopirkām zīmēšanas bloku, divus marķierus un skoču, ko es arī varēju paņemt no mājas.  Zinkā, ja nu kas, katram gadījumam..

Kā vienmēr, es gandrīz sanācu pārāk dārga.

Pa ceļam satikām kādu biš idiotisku (lai neteiktu neko vairāk) krievu no Valkas un Smiltenes. Vismaz viņš no sākuma teica, ka ir no Valkas un tad viņš pēkšņi bija no Smiltenes.. Scary, huh? Tā nu viņu aubē ne īpaši ņemot (jo es krievu valodu nesaprotu un ar’ nekad nepratīšu), devāmies uz staciju, lai sagaidītu kādu autobusu uz mūsu mērķpilsētu – Tartu. Vispār tas bija mūsu galējais mērķis. Mēs izvēlējāmies ačgārnu maršrutu.

Tā nu for god’s sake sagaidījuši autobusu, lecām iekšā. Kārtējās divas nogurdinošās stundas ceļā. Pirmo pusstundu, ko pavadīju nomodā, izbaudīju šofera maniakālo braukšanas stilu. Domāju nosnausties, protams, novelkot tupeles.. Uzteicu Kristapam, lai pieskata manus noplukušos šūzus, kas arī viņam lieliski sanāca, jo pieceļoties ~10 minūtes pirms kāpšanas ārā, es konstatēju, ka man trūkst viena tupele no divām. Panikā glavu pa zemi braucīdama, vēlreiz kritu panikā un diezgan histēriska ķērcu, lai Kristaps atdod manu tupeli. Viņš tikai pasmaidīja un pateica, ka viņam manas tupeles neesot. Uz ko es gandrīz sāku trīsstāvīgiem vārdiem uz visiem lamāties. Jo patiesi, mani šis fakts, ka man trūkst kreisās kājas tupele, neiepriecina. Tad nu es lūdzos un lūdzos, lai Kristaps aiziet vismaz līdz autobusa vidusdaļai un noskenē pa perimetru vai mana tupele nau redzama pie horizonta. Tas pats jaukais smaids un “Pagaidi” un mierinājuma vārdi “Tartu tev nopirkšu tupeles” (Un tagad iedomājies skatu, pavisam parasti cilvēki staigā pa lielveikalu un tad tur vēl viena meitene ar vienu tupeli vai arī ar zeķēm. Maybe they’d think  I’m mental.). Uz ko es gaidīju līdz pašai Tartu autoostai. Pārējie igauņu ceļabiedri kāpjot ārā, protams, neko neziņoja par tupeli, kas varēja dajebkur autobusā mētāties. Paldies jums, MOTHERFUCKERS, FOR TELLIN’ NOTHIN’!!!!!! Kad visi jau gandrīz bija izkāpuši, Kristaps aizsoļoja pakaļ manai tupelei, kas laimīgā kārtā bija uz paša pēdējā pakāpiena nokritis un jebkurš, kam nebūtu ko darīt to varēja jauši/nejauši izspert ārā. Vismaz viens atvieglojums so far..

Kā vienmēr, es gandrīz sanācu pārāk dārga.

Varējām sāk Hoteļa medības. Tālu nebija jāmeklē. Bija tikai jāapgriežas ap savu asi un jādodas taisnā ceļā uz hotel Tartu. Tiktāl bez problēmām.. Iečekojušies un uzbraukuši augšā uz savu numuriņu, nolikām mantas. Panesās jautājums par fotokameru. Es jau jutu, ka nebūs lāga. Bet protams, fotoaparāta nau. Atkal puspasaule uz mani dusmojās. Nu ko, jāskrien uz autoostu. Pieskrējuši pie vienas no omītēm/biļešu pārdevējām un atklājuši, ka svešvalodas nau īsti viņu stiprā puse pastāvējām un kādu brīdi (vismaz es) padomāju. Atkal apgriezos ap savu asi un YESSSS 312. (mēs braucām ar 312.) autobuss tieši iegriežas pieturā, lai uzņemtu pasažierus aizraujošam ceļam atpakaļ uz Valgu. Tā nu laimīgā kārtā  atdabūjuši atpakaļ fotoaparātu devāmies meklēt ēst un vecpilsētu.

Atskatoties uz dienas sākumu par policiju – Tā nu nodomājām, ka mūs atkal izseko jeb tur uz grauda. Paspruka arī joks, ka mums drīz sūtīs armiju pakaļ. – Kādu gabaliņu gājuši uz slaveno mārketu – Maxima iksiks kā nu gadījies, kā nu ne, pretī soļo divi ierindnieki. ;D Par ko mums diezgan liels smiekls uznāca. Pa ceļam uz Maximu man kristaps piedāvāja vakariņot restorānā uz ko es noskatījos diezgan skeptiski.. Un protams, nākamajā momentā norāda uz McDonald’s restaurant. Neat. Dienas lielākais ieguvums – Jägermeisters un maķītis. Hotelis normāls – telly, čīkstošas gultas un nikni kaimiņi..

Pirmdiena, 12. oktobris. Mans telefons izlādējies. Kakas top arvien lielākas. Sūdi notiek, pieceļos, paveros ārā. Čota tāds apmācies.. Beigu beigās snieg arī. Tomēr mēs neatmetam domu tikt līdz Munameģim. Izčekojamies no hoteļa un dodamies pārtikas meklējumos.. Es neatceros vai mēs ko citu kā hamburgerus tikām ēduši.. Pilnu punci devāmies uz kārtējo autobusu, kuru nedrīkstēja nokavēt, citādi mēs mājās never ever nebūtu atgriezušies. Iespējams.

Next stop – Võru. Ceļš uz Võru bija tikpat drausmīgs, nu, braukšanas manieres ziņā. Võru neko īpašu neredzēju. Gribējās, bet negribējās. Tāpat autobuss uz Munameģi pēc 15 minūtēm.

Ceļš līdz Haanja’i norisinājās bez starpgadījumiem, kā par brīnumu.. Šoferīts izrādījās diezgan laipns, kad kāpām ārā Haanj’ā, jo līdz Munameģim bija ko braukt vēl 500 metrus. Nolēmu neiespaidoties no šoferīša un slāt ar kājām kādu gabaliņu. Vai tad man grūti? Šoferītis kā zinādams drošvien to mums teica. Soļojam, soļojam.. nogājuši pusceļu, skatos, tālumā kaut kas mirgo. Yep, sniega tīrāmā mašīna. Nezinu kāda iemesla pēc, nepagājuši otrā ielas pusē, “aizslēpāmies” aiz koka. Tas nekas, ka, kā jau minēju, otra ceļa puse arī pastāv un lietussargs arī ir pie sāniem. Tas nebija par šķērsli, lai “aizstātos aiz” (drīzāk blakus) koka. Šķiet, es tā sniega mašīnas vadītāja acīs redzēju spīdumu, kad viņš uzlika kāju uz gāzes pedāļa.. Pēc 10 minūšu šoka attapusies es palukojos uz Kristapu, kam rūtainās auduma bikses bija nedaudz galos apšķiestas, neskatotie uz mani, ka man kapuce bija pilna ar netīro, smirdīgo sniegu, soma ar tādu pašu saturu, jakas labās rokas piedurkne sākot no plecu daļas līdz pat jakas vidusdaļai bija nošķiesta līdz nemaņai. Nākamais šoka moments – bikses, par kurām lika manīt aukstums.. Būtu vismaz viena kāja apšķiesta, bet nē, man vajag pašu pilnību! Abas kājas – no ceļgaliem kā minimums līdz pašām tupelēm – slapjas. Manās mīļajās botiņās ar bija sniegs. That was obviously HILARIOUS! By the way, es svētdienas rītā izņēmu bikses no somas, lai nav liekais svars.. Es nezinu kādi pārdabiskie spēki atkal man stāvēja līdzās, jo Kristaps bija paņēmis līdzi rezerves bikses. Cēlu mērķu vārdā bikses tika ziedotas man, es brīnos kā viņas neizira pa vīli.. Sajutos kruta, jo nu man kādu 3-u gadu laikā pirmoreiz bija kājā tumši zili džinsi nevis zaļi, oranži melni vai lillā..

Aizrāpāmies līdz Munameģim, uzkāpām skatu tornī un kādi brīnumi! Tālāk par piekto egli redzēt nevar. Lovely! Nenormālākā migla. Biš par to pasmējušies un safotogrāfējušies ar miglu devāmies in the long way back home. Ja nemaldos gājām vairāk par trīs stundām.. Sākām, protams, no paša Munameģa. Skats uz ceļa gluži tāds, itkā Mirtas tante ietu savā pēdējā gaitā. Arī par to pasmējušies sākām kartē pētīt ceļu mājup. Tuvākais benzīntanks – diezgan tālu. Ņēmu laukā no somas zīmēšanas bloku, marķierus un metos zīmēt benzīntanku. Liela bija mana vilšanās, kad man uzjautāja kāpēc es zīmējot telefonu. Mums garām pabrauca, ja nemaldos 5-as mašīnas. Vienīgi kādam jaukam igauņu opītim bija pa ceļam mūs pavest kādus 8 km. Vismaz. Turpinājām tālo ceļu. Atceros tikai laukus un mežus. Un apbrīnojami kluso ainavu un labos ceļus.. Jo tur mašīnas bieži nebrauc.. Beidzot iegriezušies benzīntankā, nopirkuši šokolādi un Tutti Frutti končas varējām raitu soli turpināt ceļu. Starp citu, es benzīntanku nemaz nemanīju..

Kuro kārtējo kilometru nostaigājuši, devāmies cauri kādai pilsētiņai, kuras nosaukums man nepalika prātā, bet viens ceļu policists gan.. Viņš stāvēja pie koka ilgi un dikti.. Droši vien gaidīja mūs.. Es jau gribēju kaut ko teikt, bet nu, kad piegājām tuvāk, sapratu, ka tas ir tikai koks, kam pielikta gāzmaska, bikses, zizlis, dzeltenā veste, bikses un zābaki.

Tālāk ceļš, ceļš, ceļš līdz zīme – 200m līdz šošejai. YAAAAAY! Dzirdam mašīnas diezgan intensīvi braukājam.. Tiklīdz sākām iet pa šoseju – tukšums, nekā. Astoņas mašīnas pabrauc garām.. Un protams, neviena neatsaucas uz nogurušajiem stopētājiem ar smagajām somām un skarbās dzīves nastu uz pleciem. Pārlaimīgi tikuši līdz Latvijas robežai, Kristaps zvanīja Edgaram, lai tik braucot pakaļ. Kad tik kāda mašīna brauca pretī no Kristapa puses atskanēja vēlēšanās čuksti atkārtojot “Melns golfs, melns golfs, melns golfs..” Kā par sarūgtinājumu sarkans kaut kas, balts tas, melns, bet ne golfs, līdz beidzot nākamā mašīna – yay! MENTU MAŠĪNA! Lecām iekšā, pirksti gaisā un, aidā!, uz Alūksni.

Visas ierastās lietas, kad aizbrauc ciemos. Kūka un kkas uzdzerams. Nakts diezgan jautra, vismaz cik es atceros.

Nākamajā rītā beidzot normāls ēdiens. Diezgan garš ceļš mājup. Un tad, finally mājas! In conclusion – ja tu vēies stopēt uz Munameģi, atmet cerības, but you still can try! ;]